Andris Grūtups

(1949–2014)

Dzimis 1949. gada 5. maijā Dobelē.

Izglītība: Dobeles 1. vidusskola (1966), Latvijas Valsts universitā­tes (LVU) Juridiskā fakultāte (1977), aspirantūra (1985).

Studiju laikā strādāja par krāvēju un kurinātāju. Profesionālā darba gaitas sāka LPSR Prokuratūrā kā daļas prokurors (1977). 1980. gadā uzņemts par biedru Advokātu kolēģijā, bija advokāts Si­guldas juridiskajā konsultācijā (1980–1991). Bijis Padomju Savienī­bas Komunistiskās partijas (PSKP) biedrs.

Atmodas laikā no 1987. gada kopā ar domubiedru grupu uzsācis darbu pie Latvijas neat­karības cīņās kritušo un latviešu strēlnieku pieminekļu un piemiņas vietu atjaunošanas un reabilitācijas. Iesaistījās Vides aizsardzības klubā (1988). Latvijas Tautas frontes (LTF) 1. kongresā ievēlēts par LTF domes locekli, LTF domes un domes valdes loceklis (1989–1990). Piedalījies Latvijas Juristu biedrības, kā arī Brāļu kapu komitejas dibināšanā (1988).

1990. gada martā ievēlēts par Augstākās Padomes (AP) deputātu kā LTF kandidāts Mālpils 169. vēlēšanu apgabalā. Par A. Grūtupu nobalsoja 8342 no 9790 vēlētājiem. AP darbojās Ekonomikas komisijā, viens no galvenajiem Latvijā īstenotās īpašuma konversijas kon­cepcijas autoriem. AP vadīja darba grupu likumprojektu izstrādāšanā par namīpašumu denacionalizāciju un to atdošanu likumīgajiem īpašniekiem, piedalījies zemes reformas un citu ar īpašuma konversiju saistīto likumprojektu izstrādē.

Jau AP laikā (1991) izveidoja A. Grūtupa advokāta biroju, turpināja advokāta praksi pēc AP darbības beigām. Tiešā veidā politikā vairs neiesaistījās, taču politikas procesus turpināja ietekmēt, pildot Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa un Ministru prezidenta Andra Šķēles padomnieka pienākumus.

Grūtups ir daudzu profesionālu un populārzinātnisku publikāciju, tostarp plašu ievērību ieguvušu grāmatu autors, piemēram, “Īpašuma reforma Latvijā” (1995, kopīga ar E. Kras­tiņu), “Tiesāšanās kā māksla” (2001–2002, 1. un 2. daļa), “Beilisāde: par Mendeļa Beiļa apsūdzību rituālslepkavībā” (2005), “Ešafots: par vācu ģenerāļu tiesāšanu Rīgā” (2007), “Observators: par mākslinieka Jurģa Skulmes tiesāšanu” (2009), “Maniaks: par Staņislava Rogaļova apsūdzību seksuālos noziegumos un slepkavībās” (2010).

Apbalvojumi: III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (2000) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme.