Eduards Berklavs

(1914–2004)

Dzimis 1914. gada 15. jūnijā Kuldīgas apriņķa Īvandes pagastā.

Izglītība: Padures pagasta Ķimales sešklasīgā pamatskola (1930), Rīgas pilsētas tehnikums (1. kurss, 1936), Padomju Savienības Ko­munistiskās partijas Centrālkomitejas (PSKP CK) Augstākā partijas skola (1948–1951).

Darbojās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) sporta organizācijas “Strādnieku sports un sargs” (SSS) Kuldīgas nodaļā un biedrībā “Cīņa” (1932–1933). Pakāpeniski krei­sos uzskatus radikalizēja. 1934. gadā iesaistījās komunistiskajā pagrīdē – komjaunatnē. E. Berklavs divas reizes tika arestēts, bet pierādījumu trūkuma dēļ atbrīvots.

Darba gaitas uzsāka kā māceklis Kuldīgas litotipogrāfijā. Strādāja Kurzemes apriņķa laik­rakstā “Kurzemnieks”, bet pēc 1934. gada 15. maija K. Ulmaņa apvērsuma, kad laikraksts tika slēgts, strādāja dažādus gadījuma darbus rūpnīcā “Vulkāns”, ceļu būves un mežu iz­ciršanas darbos.

Pārcēlās uz dzīvi Rīgā (1935), strādāja elektromehāniskajā darbnīcā. Vienlaicīgi turpināja darboties kā burtlicis–iespiedējs komjaunatnes nelegālajā tipogrāfijā “Spartaks”. Par pretvalstisku darbību tika arestēts un sodu izcieta Rīgas Centrālcietumā un Kalnciema akmeņlauztuvēs (1936–1939).

Otrā pasaules kara laikā pēc Latvijas okupācijas (1940) aktīvi sadarbojās ar PSRS okupāci­jas varu, strādāja komjaunatnes centrālkomitejā un komunistiskās partijas Rīgas Proletā­riešu rajona komitejā. 1941. gadā, sākoties karadarbībai starp PSRS un Vāciju, evakuējās, neilgu laiku strādāja kolhozā Čuvašijā, tad nonāca Sarkanās armijas Latviešu strēlnieku divīzijā. Piedalījās kaujās dažādās frontēs, sākumā kā ierindas kareivis, vēlāk kā politdar­binieks, pulka komjaunatnes biroja atbildīgais sekretārs, divīzijas, vēlāk korpusa Politis­kās nodaļas priekšnieka palīgs (komjaunatnes lietās), korpusa Politiskās nodaļas inspek­tors partijas organizatoriskā darba jautājumos.

Pēc kara okupētajā Latvijā turpināja karjeru komjaunatnes un PSKP struktūrās, bija kom­jaunatnes CK pirmais sekretārs (1946–1948), partijas Rīgas pilsētas komitejas pirmais sekretārs (1956–1958), LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks (1954–1956, 1958–1959), LKP CK biroja loceklis (1956–1959). 40.–50. gados E. Berklavs tika apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni, Darba Sarkanā Karoga ordeni, II pakāpes Tēvijas Kara ordeni, Sarkanās Zvaigznes ordeni.

E. Berklavs, atrodoties atbildīgos amatos, 50. gadu otrajā pusē mēģināja mazināt okupā­cijas režīma radītās kulturālās un sociālekonomiskās sekas – centās ierobežot imigrāciju no citiem PSRS reģioniem, iestājās par plašāku latviešu valodas lietošanu. E. Berklava centienus atbalstīja ievērojama daļa vietējās izcelsmes komunistu, kas arvien vairāk sāka apzināties okupācijas režīma radītās negatīvās sekas. Šo ideju atbalstītāji literatūrā tiek dēvēti par nacionālkomunistiem, un E. Berklavs visbiežāk tiek atzīts par viņu neformālo līderi. Konservatīvu ideju piekritējiem 1959. gadā izdevās nacionālkomunistu centienus apturēt, vairāki simti atbildīgu darbinieku dažu gadu laikā zaudēja amatus. E. Berklavs 1959. gadā tika atstādināts no visiem atbildīgajiem amatiem un nosūtīts darbā uz Vladi­miras apgabalu Krievijā par Kinofikācijas pārvaldes priekšnieku, faktiski izsūtījumā, līdz 1968. gadam viņam bija liegts atgriezties Latvijā.

Pēc atgriešanās Latvijā E. Berklavs strādāja Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcā par tehnis­kās propagandas biroja priekšnieku (1968–1974), tad pensionējās. Viens no 1969. gadā uzrakstītās un situāciju Latvijā kritiski raksturojošās “17 komunistu vēstules” autoriem, noorganizēja vēstules nosūtīšanu uz ārzemēm, kur tā tika publicēta un izraisīja plašu re­zonansi. 1973. gadā E. Berklavs tika izslēgts no PSKP.

Aktīvi iesaistījās atmodas procesos, bija viens no Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustī­bas (LNNK) dibinātājiem (1988. gada jūnijs) un pirmais tās priekšsēdētājs. Bija arī Latvijas Tautas frontes (LTF) valdes loceklis, tika ievēlēts par LR Pilsoņu kongresa delegātu (1990).

1990. gada martā ievēlēts par Augstākās Padomes (AP) deputātu kā LTF kandidāts Mado­nas 151. vēlēšanu apgabalā. Par E. Berklavu nobalsoja 4778 no 7808 vēlētājiem. E. Ber­klavs bija gados vecākais ievēlētais AP deputāts.

AP darbojās Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijā.

Pēc AP darbības beigām E. Berklavs turpināja politisko karjeru, tika ievēlēts 5. Saeimā, 1996. gadā izstājās no LNNK un aizgāja no aktīvās politikas.

Grāmatas “Zināt un neaizmirst” (I – 1998, II – 2006) autors.

Apbalvojumi: IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (1995), III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (2000) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme.