Georgs Andrejevs

Dzimis 1932. gada 30. oktobrī Tukumā. 

Izglītība: Tukuma pilsētas pamatskola (1948, 5. klase pabeigta Hannoveres latviešu bēgļu skolā Vācijā), Tukuma 1. vidusskola (1952), Rīgas Medicīnas institūta (RMI) Vispārējās ārstniecības fakul­tāte (1959). 1964. gadā aizstāvējis disertāciju un ieguvis medicīnas zinātņu kandidāta grādu, bet 1972. gadā kļuvis par medicīnas zi­nātņu doktoru. Kopš 1974. gada ir profesors. 1992. gadā viņam pie­šķirts habilitētā medicīnas doktora zinātniskais grāds. 

Darba gaitas uzsācis studiju laikā kā feldšeris Rīgas Ātrās ārstu palīdzības stacijā (1957–1959). Darbu turpināja P. Stradiņa republikāniskajā klīniskajā slimnīcā kā ārsts anesteziologs Torakālās (krūškurvja dobuma orgānu) ķirurģijas nodaļā (1959–1960), pēc tam dibinājis un vadījis Anestezioloģijas nodaļu, vēlāk – klīniku un ka­tedru (1960–1990). 1962. gadā apstiprināts par Latvijas Veselības aizsardzības ministrijas galveno anesteziologu. Kopumā Latvijā veselības aizsardzībai veltīti 38 gadi. Pilnveidojot anestezioloģijas un reanimatoloģijas metodes, radīti 10 izgudrojumi, saņemtas autortie­sības un patenti, kā arī valsts atzinības: LPSR Nopelniem bagātais racionalizators, LPSR Valsts prēmijas laureāts u. c. 

Bijis Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) biedrs (1972–1989). 

Līdzās darbam medicīnā veidoja akadēmisko karjeru RMI (1962–1990), ilgstoši bija Anes­tezioloģijas katedras vadītājs un profesors (1972–1990). 

Atmodas laikā iesaistījās Latvijas Tautas frontē (LTF), bija RMI LTF nodaļas valdes loceklis. 

1990. gada martā ievēlēts par Augstākās Padomes (AP) deputātu kā LTF kandidāts Baus­kas 110. vēlēšanu apgabalā. G. Andrejevs vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja otru kandidātu – Bauskas rajona izpildkomitejas priekšsēdētāju Jāni Rāznu. Par G. Andrejevu nobalsoja 6949 no 8875 vēlētājiem. 

AP darbojās Ārlietu komisijā, sākotnēji kā tās loceklis (1990–1991), tad sekretārs (1991– 1992) un AP deputātu delegācijas vadītājs Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā (1991–1992). 1992. gada 11. novembrī G. Andrejevs kļuva par LR ārlietu ministru. 

Pēc AP darbības beigām turpināja politisko darbību, tika ievēlēts 5. Saeimā no partijas “Latvijas ceļš”. Turpināja pildīt ārlietu ministra pienākumus arī Valda Birkava vadītajā val­dībā (1993–1994). 

Īslaicīgi atgriezās akadēmiskajā darbā (1994–1995), tad uzsāka diplomātisko karjeru un turpināja arī politisko. Bijis Latvijas vēstnieks Kanādā (1995–1998) un Eiropas Padomē (1998 –2004), Eiropas Parlamenta deputāts (2004–2009). 

Ievēlēts par Anglijas Karaliskās anesteziologu koledžas biedru (1995), Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi (1995) un Eiropas Anestezioloģijas akadēmijas locekli (1996). 

1994. gadā G. Andrejevs publiski paziņoja, ka ir sadarbojies ar VDK, to izdarot vairāk nekā 20 gadus pirms VDK aģentu kartotēkas publiskošanas. Publicējis memuārus “Man dāvā­tais laiks” (2018). 

Apbalvojumi: III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (1998) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme.