Pēteris Lazda

Dzimis 1936. gada 19. janvārī Aizputes apriņķa Sakas pagastā.

Izglītība: Apriķu pamatskola (1952), Kazdangas lauksaimniecī­bas tehnikums (1956), Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas un juridiskā fakultāte, kur iegūta jurista kvalifikācija (1967). 

Darba gaitas uzsāka kā izmeklētājs Tukumā. Pēc augstākās iz­glītības iegūšanas strādājis dažādās iestādēs par juristu, tajā skaitā prokuratūrā. 

PSRS laikā (1972–1977) aktīvi pretojās okupācijas režīmam, iz­platot tūkstošiem lapiņu ar aicinājumiem izbeigt okupāciju, rusifikāciju, atjaunot Latvijas valstisko patstāvību. Piemēram, 1973. gada novembrī viņš izplatīja skrejlapas ar aicinā­jumu Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem: “(..) Tuvākā sesijā pieņemt lēmumu par Latvijas izstāšanos no PSRS līdz 1974. gada 1. jūlijam (..)”. 1977. gadā tika arestēts un tiesāts, norīkots piespiedu psihiatriskajai ārstēšanai, sodu izciešot Krievijā un Latvijā. Tika atbrīvots 1982. gadā un turpināja strādāt Tukuma rajonā. Pēc Starptautiskās cilvēktiesību organizācijas ISHR lūguma P. Lazdu 1989. gada 8. februārī Štarnbergā rūpīgi pārbaudīja psihiatru konsilijs un atzina par garīgi pilnīgi veselu, un minēja viņu kā pierādījumu tam, ka PSRS izrēķinājās ar tās politikas pretiniekiem.

Atmodas laikā aktīvi darbojās Latvijas Nacionālajā Neatkarības Kustībā (LNNK) un Lat­vijas Tautas frontē (LTF), bija Tukuma rajona delegāts Pilsoņu kongresā. Tukumā izdeva avīzi “Vanemas Atmoda”. Tika ievēlēts Tukuma rajona padomē, arī kā padomes priekšsē­dētāja vietnieks (1989). 

1990. gada martā ievēlēts par Augstākās Padomes (AP) deputātu kā LTF kandidāts Slam­pes 189. vēlēšanu apgabalā, pārspējot divus citus kandidātus – Ivaru Amoliņu un Aivaru Dātavu. Par P. Lazdu nobalsoja 4867 no 8333 vēlētājiem.

AP darbojās Likumdošanas jautājumu komisijā un LTF frakcijā. Autors un līdzautors li­kumu un lēmumu projektiem par politiski represēto personu statusu, par noziegumiem pret cilvēci, par Totalitārisma seku dokumentēšanas centru, par Totalitāro režīmu nozie­gumu izmeklēšanas komisiju u. c. 

P. Lazdas likteņstāsts ietverts Anša Epnera dokumentālajā filmā “Disidents” (1988). Sa­rakstījis grāmatu “Skarbā dzīve soda nometnē, kas riņķo ap sauli” (1999).

Lielā mērā pateicoties P. Lazdas iniciatīvai, Saeima 2013. gadā pieņēma likumu “Par PSRS un Latvijas psihiatriskajās ārstniecības iestādēs laika posmā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1991. gada 21. augustam nepamatoti ievietotajām personām”.

Apbalvojumi: III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (2000) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme, piešķirts Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statuss (1998).