Tālavs Jundzis

Dzimis 1951. gada 4. oktobrī Gulbenē. 

Izglītība: Jaunpiebalgas vidusskola (1970), Latvijas Valsts uni­versitātes Juridiskā fakultāte (1974). Aizstāvēja disertāciju krimino­loģijā, iegūstot juridisko zinātņu kandidāta grādu (1986), tiesību zi­nātņu doktors (1993), habilitētais politoloģijas doktors (1999). 

Darba gaitas sāka Zaubes astoņgadīgajā skolā un Rēveļu asto­ņgadīgajā skolā kā skolotājs (1970–1973), pēc obligātā dienesta Pa­domju armijā (1973–1975) darbu turpināja kā zinātniskais līdzstrād­nieks Latvijas PSR Revolūcijas muzejā (1975–1976), pēc tam strādāja prokuratūras iestādēs (1976–1988), tad vadīja Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Filozofi­jas un tiesību institūta Kriminoloģijas nodaļu (1988–1990). Bijis Padomju Savienības Ko­munistiskās partijas (PSKP) biedrs (1975–1990). 

Aktīvi iesaistījās atmodas procesos, uzstājās ar runu Rakstnieku savienības paplašinātajā plēnumā (1988. gada 1.–2. jūnijs), bija viens no Latvijas Juristu biedrības dibinātājiem (1988) un tās viceprezidents, piedalījās Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunošanā (1988) un bija tās loceklis. 1989. gadā ievēlēts par Rīgas pilsētas tautas deputātu, piedalījas Latvijas Tautas frontes (LTF) 2. programmas izstrādē (1989). Vadīja TV raidījumu ciklu “Temīdas svaros”. 

1990. gada martā ievēlēts par Augstākās Padomes (AP) deputātu kā LTF kandidāts Lielvār­des 158. vēlēšanu apgabalā, pārliecinoši uzvarot Padomju armijas militārpersonu Niko­laju Bogačevu. Par T. Jundzi nobalsoja 6291 no 8297 vēlētājiem. 

AP darbojās kā Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs (1990–1993) un AP Pre­zidija loceklis (1990–1991). Piedalījies darba grupā, kas izstrādāja 4. maija Neatkarības deklarācijas projektu. 1991. gada janvāra barikāžu laikā bija AP Aizsardzības štāba priekš­nieka vietnieks, Latvijas delegācijas loceklis sarunām ar Krievijas Federāciju par tās ka­raspēka izvešanu no Latvijas (1992–1993). Kļuva par pirmo LR aizsardzības ministru pēc neatkarības atjaunošanas (1991–1993). 

Pēc AP darbības beigām kļuva par LZA Baltijas stratēģisko pētījumu centra direktoru (1993–1997), tad atkārtoti pildīja aizsardzības ministra pienākumus Guntara Krasta valdībā (1997–1998), politisko darbību turpināja arī kā Kristīgās Tautas partijas (vēlāk – Kristīgo Demokrātu savienība) priekšsēdētājs (1996–1998). 1998. gadā atgriezās LZA Baltijas stra­tēģisko pētījumu centra direktora amatā, turpinot daudzpusīgu akadēmisko un zinātnisko karjeru. Ieņēmis vadošus amatus LZA, kopš 2000. gada ir Juridiskās koledžas direktors. 

Vairāk nekā 200 zinātnisku rakstu un vairāku grāmatu autors vai līdzautors, to skaitā monogrāfijas “Latvijas drošība un aizsardzība” (1995), “Baltijas valstis vēstures krustce­ļos” (2000), “Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. 1990. gada 4. maijs: palīglīdzeklis vidusskolu skolotājiem” (2003), “Eiropas tiesības. Otrais papildi­nātais izdevums” (2007), “Nevardarbīgā pretošanās: Latvijas neatkarības atgūšanas ceļš. 1945–1991” (2008), “Latvijas valsts atjaunošanas parlamentārais ceļš. 1989–1993” (2010). 

Galvenie apbalvojumi: III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (2000), 1991. gada barikāžu dalīb­nieka piemiņas zīme, I šķiras Viestura ordenis (2005).