Aleksejs Grigorjevs

Dzimis 1954. gada 9. martā Ventspilī. 

Izglītība: Ventspils 2. vidusskola (1971), Latvijas Valsts universi­tātes (LVU) Svešvalodu fakultāte, kur iegūta angļu valodas un litera­tūras pasniedzēja kvalifikācija (1976). Maskavas Valsts universitātes aspirantūra Literatūras teorijas katedrā (1980–1984), ar disertāciju “Nacionālo literatūru tipoloģiskās un kontaktās attiecības. Bairons un Ļermontovs” iegūts filoloģijas zinātņu kandidāta grāds literatūras teorijā (1986). Filoloģijas zinātņu doktors (1993). 

Darba gaitas sācis 1976. gadā Ventspils ostas rūpnīcā, strādājot par tulku. No 1978. gada pievērsās akadēmiskajai karjerai, kļūstot par pasniedzēju LVU Svešvalodu katedrā (1978–1989), vienlaikus veicot arī pētniecisko darbu. 

Bija aktīvs atmodas procesu dalībnieks, Latvijas Tautas frontes (LTF) biedrs kopš dibināša­nas. Piedalījās nacionālo minoritāšu kultūras asociāciju veidošanā (1988–1989). Izveidoja LTF laikraksta “Atmoda” izdevumu krievu valodā, bija tā galvenais redaktors (1989–1991), pēc tam LTF laikraksta “Балтийское время” galvenais redaktors (1991–1992), sniedzot ievērojamu ieguldījumu atmodas ideju izplatīšanā krievu valodā Latvijā un aiz tās robežām. 

1990. gada martā ievēlēts par Augstākās Padomes (AP) deputātu kā LTF kandidāts Ludzas 148. vēlēšanu apgabalā, sīvā cīņā pārspējot Leonardu Stašu (1929–2000, LR 5.–7. Saeimas deputātu no partijas “Saskaņas centrs” un LSDSP). Par A. Grigorjevu nobalsoja 4436 no 8788 vēlētājiem. LR AP darbojās LTF frakcijā un Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijā (1990–1993). Bija arī Rīgas Tautas deputātu padomes deputāts (1990–1994). 

Pēc AP darbības beigām turpināja akadēmisko karjeru virknē starptautisku institūciju, piemēram, Kristiāna Mikelsena institūtā Bergenā (Norvēģija), kur strādāja ar Austrumeiro­pas demokratizācijas procesu izpētes jautājumiem (1993–1994). Pēc tam strādājis kā aso­ciētais profesors Misūri universitātes (ASV) Politisko zinātņu departamentā (1994–1995), Ņujorkas universitātē (ASV) brīvās mākslas maģistrantūras programmā (1995–1996). Strā­dājis Nacionālajā demokrātijas starptautisko attiecību institūtā (ASV), institūta uzdevu­mos strādājis Krievijā, Gruzijā, Moldovā, Ukrainā, Turcijā u. c. valstīs (1996–2013). Kopš 2015. gada ir Baltijas–Melnās jūras alianses valdes priekšsēdētājas Sarmītes Ēlertes viet­nieks, pievērsies aktuālām tēmām, kas saistītas ar ģeopolitiskajiem izaicinājumiem un postpadomju telpas valstu demokrātisko vērtību stiprināšanu. 

Apbalvojumi: III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (2000) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme.