Dainis Īvāns

Dzimis 1955. gada 25. septembrī Madonā. 

Izglītība: Madonas 1. vidusskola (1973), Latvijas Valsts universi­tātes Filoloģijas fakultāte, kur iegūta latviešu valodas un literatūras specialitāte (1978). 

Kopš 1979. gada publicē rakstus galvenokārt par teātri un lite­ratūru, bija literāro un teātra raidījumu redaktors un autors Latvijas Televīzijā (1980–1984). No 1986. gada strādāja žurnālā “Skola un Ģi­mene”, publicēdamies arī citos izdevumos. 80. gadu rakstos pievēr­šas vides aizsardzībai un nacionālajai identitātei. Viņa raksti izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā, īpaši pēc aktīvas pievēršanās Daugavas ielejas saglabāšanas tēmai (1986). D. Īvāns tika atzīts par 1986. gada populārāko žurnālistu un saņēma Latvi­jas Žurnālistu savienības balvu par aktuālāko publicistiku. Sabiedrības spiediena izraisītā okupācijas varas piekāpšanās, apturot Daugavpils HES celtniecību, neraugoties uz akūto elektroenerģijas trūkumu Latvijā, bija spēcīgs impulss, kas motivēja arvien plašākus sa­biedrības slāņus iesaistīties pārmaiņu procesos, kas iezīmēja tautas atmodas sākšanos. 

D. Īvāns bija starp pirmajiem Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas manifesta parakstītājiem, LTF 1. kongresā 1988. gada 9. oktobrī viņš tika ievēlēts par LTF priekšsēdētāju (amatu saglabāja līdz LTF 3. kongresam, 1990. g. oktobrim). 1989. gada martā tika ievēlēts par PSRS tautas deputātu. 

1990. gada 29. aprīlī ievēlēts par Augstākās Padomes (AP) deputātu kā LTF kandidāts Smil­tenes 192. vēlēšanu apgabalā. Par D. Īvānu nobalsoja 7846 no 8037 vēlētājiem jeb 97,6 %. Pret viņu nobalsoja tikai 191 vēlētājs. 

Pēc LTF uzvaras AP vēlēšanās tika izvirzīts par AP priekšsēdētāju, taču atteicās kandidēt uz šo amatu. Tika ievēlēts par AP priekšsēdētāja pirmo vietnieku, 1992. gada februārī no šī amata atkāpās. 

Pēc AP darbības beigām atgriezās pie publicistikas un žurnālista darba, strādājot vairākos izdevumos, televīzijā, radio. Atgriezās politikā, kļūstot par Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedru, arī partijas priekšsēdētāju (2002–2005). Bijis Rīgas domes de­putāts (2001–2009), Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas, vēlāk Vides komitejas vadītājs. 

21. gs. otrajā desmitgadē aktīvi sadarbojas ar Tautas frontes muzeju, 4. maija deklarācijas klubu. 

Vairāku grāmatu autors: “Domu Daugava. Sirdsdaugava” (1989; kopā ar A. Snipu), “Ga­dījuma karakalps” (1994), “Eida pirtiņā” (1999), “Tautas fronte Rietumos” (2001), “Med­nieka smaids” (2000), “Līdzi vējiem” (2001), “Mans mīļais zooloģiskais dārzs” (kopā ar E. Hrščenoviču un D. Leimani, 2012), “Dzīvības loki. AugšDaugava” (2012), “Spītā pacelties. Vienības nams laikos un nelaikos” (2019), scenārists filmām “Astoņas zvaigznes” (2017) un “Dziesmuvara” (2018). 

Galvenie apbalvojumi: 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme, III šķiras Triju Zvaig­žņu ordenis (1995), Pateicības krusts (2011), Lietuvas Republikas Diplomātiskais krusts (2015), Baltijas Asamblejas medaļa (2015).

Ielādējas ...