Juris Bojārs

Dzimis 1938. gada 12. februārī Rīgā.

Izglītība: Rīgas 49. pamatskola (1952), Ogres Mežrūpniecības tehnikums (1956). Valsts Drošības komitejas Augstākā skola (Mas­kava, 1966), kur iegūta specialitāte – referents starptautiskajās attiecībās, PSRS Ārlietu ministrijas Diplomātiskā akadēmija – aiz­stāvēta juridisko zinātņu kandidāta disertācija “PSRS pilsonības starptautiski tiesiskie aspekti” (1980), pēc tam doktora disertācija “Pilsonība starptautiskajās un valsts tiesībās” (1987). Habilitētais juridisko zinātņu doktors (1992). 

Darba gaitas uzsāka mežrūpniecībā Kalnu Altajā (1956–1957), dienēja obligātajā dienestā Padomju armijā (1957–1960), pēc tam strādāja enerģētikas uzņēmumā (tagad “Latve­nergo”) Kurzemes lauku rajonos kā elektromontieris (1960–1962). Turpmāko karjeru sais­tīja ar VDK. Pēc studijām Maskavā strādāja LPSR VDK Pretizlūkošanas daļā (1966–1972), pēc tam Latvijas PSR Ārlietu ministrijā kā padomnieks un nodaļas vadītāja vietnieks (1972–1984). Paralēli attīstīja akadēmisko karjeru, lasot kursus Latvijas Valsts universitā­tes (LVU) Juridiskajā fakultātē (1974), 1984. gadā pārejot pastāvīgā darbā uz LVU Juridisko fakultāti. Izveidoja LVU Starptautisko attiecību institūtu (1989). Bijis Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) biedrs.

Atmodas laikā aktīvi iesaistījās Latvijas Tautas frontes (LTF) veidošanā, piedalījās LTF 1. programmas un statūtu sagatavošanā, vadīja šo dokumentu pieņemšanu LTF 1. kon­gresā. Bija pirmais LTF Politiskās komitejas priekšsēdētājs. Kā LTF atbalstīts pārstāvis tika ievēlēts par PSRS tautas deputātu (1989).

1990. gada martā ievēlēts par Augstākās Padomes (AP) deputātu Siguldas 175. vēlēšanu apgabalā, uzvarot LTF atbalstīto kandidātu, Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhi­bīskapu Kārli Gailīti. Par J. Bojāru nobalsoja 4734 no 9019 vēlētājiem.

AP sēdē 1990. gada 4. maijā, līdzīgi kā AP deputāts A. Plotnieks, centās koriģēt iepriekš LTF frakcijā akceptētās Neatkarības deklarācijas tekstu, taču priekšlikumi netika atbals­tīti. Pēc 4. maija deklarācijas pieņemšanas AP darbojās Likumdošanas jautājumu komi­sijā. Pēc AP darbības beigām J. Bojāra politisko karjeru būtiski ierobežoja likumdošanas norma, kas liedza par parlamenta locekli kļūt personām, kam bijusi tieša saistība ar VDK. 

Bijis Demokrātiskās darba partijas priekšsēdētājs (1992), turpinājis darboties LSDP un LSDSP vadībā, kā arī turpinājis akadēmisko karjeru Latvijas Universitātē (LU), vienlaicīgi ieņemot amatus LU pārvaldības institūcijās. 

J. Bojārs ir vairāk nekā 400 publikāciju, to skaitā deviņu monogrāfiju autors. Viņa dēls Gundars Bojārs ir bijis Rīgas domes priekšsēdētājs (2001–2005).

Apbalvojumi: III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (2000) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme.