Pēteris Laķis

(1952–2003)

Dzimis 1952. gada 1. novembrī Rīgā. 

Izglītība: Rīgas 3. vidusskola (1971), Latvijas Valsts universitāte (LVU) (1976), Ļeņingradas Valsts universitāte, aizstāvēta filozofijas zinātņu kandidāta disertācija “Dabaszinātņu teorijas prognos­tiskā funkcija” (1982), filozofijas zinātņu doktors (1992), habilitēts mākslas doktors (1998).

Uzsāka un attīstīja akadēmisko karjeru LVU, kur bija lektors, do­cents un katedras vadītājs (1976–1990). Bijis Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) biedrs.

Atmodas laikā darbojās Latvijas Tautas frontē (LTF), tika ievēlēts par Rīgas Latviešu bied­rības priekšsēdētāju (1989).

1990. gada martā ievēlēts par Augstākās Padomes (AP) deputātu kā LTF kandidāts Gul­benes 124. vēlēšanu apgabalā, uzvarot otru kandidātu, Gulbenes rajona izpildkomitejas priekšsēdētāju Nikolaju Stepanovu. Par P. Laķi nobalsoja 4408 no 6375 vēlētājiem.

AP darbojās kā Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisijas priekšsēdētājs, AP Pre­zidija loceklis. Paralēli darbam AP tika ievēlēts par Latvijas Kultūras akadēmijas rektoru (1991–2003) un profesoru (1992). 2001. gadā tika ievēlēts par Rīgas domes deputātu. 

P. Laķis ir piecu monogrāfiju, vairāku desmitu zinātnisku un populārzinātnisku rakstu, filozofisku eseju autors. 

Apbalvojumi: III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (2000) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme.